Gdaņskas celtnis

Gdaņskas celtnis – vieni no vecākajiem Gdaņskas ūdens vārtiem. Tie aizver Ščerokas ielu no Motlavas upes. Tas tika projektēts vienlaikus kā pilsētas vārti un ostas celtnis. Turklāt tam bija paredzēta arī aizsardzības funkcija. Tas kļuva par iemeslu strīdam ar Zobenbrāļiem, kuri nevēlējās, lai viņu pils tuvumā būtu citas nocietinātas celtnes. Galu galā vārti-cietoksnis tika uzcelts, neskatoties uz ordeņa iebildumiem, 1444. gadā, tikai pēc diviem būvniecības gadiem. Par to, cik masīva būve tā ir, vislabāk liecina skaitļi – sākotnēji ēka bija 28 metrus augsta (tagad 30) un 10 metrus plata, un torņu pamatnē sienas bija līdz pat 4 metrus biezas! Par vārtu sētas aizsardzības raksturu liecina arī nelielais logu skaits un šautuves caurumi, kas paredzēti smago ieroču (apakšā) un vieglo ieroču (augšā) šaušanai. Šai ēkai raksturīgā koka konstrukcija, kas izvirzīta uz Długi Pobrzeże (Garā krastmala) pusi, tā sauktais erkeris, ir vāks celtņa aprīkojumam, kas sastāv no diviem pacēlāju riteņu pāriem, no kuriem lielākais bija 6,5 metrus diametrā. Tos izmantoja, lai pārkrautu preces, kas svēra līdz 2 tonnām, un lai uz Motlavas upē stāvošiem kuģiem uzvilktu buras. Viduslaikos Gdaņskas celtnis bija lielākais ostas celtnis Eiropā.
17. gadsimta sākumā celtņa militārā nozīme samazinājās, un 19. gadsimtā tam bija tikai palīgfunkcija kā ostas iekārtai – to joprojām izmantoja, lai paceltu kuģu stērmes to apkopes laikā. Ēka tika pielāgota dzīvojamām vajadzībām. Karadarbības rezultātā tā tika nopostīta. Koka erkeris nodega, un lielākā daļa sienu tika uzspridzinātas. Ēka tika pārbūvēta 20. gadsimta 50. gados, pārņemot tās izskatu no 1601. gada ilustrācijas, un tagad tajā atrodas Nacionālā jūras muzeja filiāle. Cita starpā celtņa mehānisms ir pieejams apmeklētājiem.