No Motlavas upes vispirms redzama tā izvirzītā koka daļa. Tālāk atrodas divi masīvi ķieģeļu torņi, un zem tiem ved pāreja uz Šerokas ielu. Gdaņskas celtnis apvienoja uzdevumus, kurus šodien parasti uzticam atsevišķām celtnēm: tas pārvietoja kravas, atvēra ceļu uz pilsētu un palīdzēja to aizsargāt.
Šajā vietā celtnis pastāvēja jau pirms pašreizējā Žurava
Senākā saglabājusies liecība par celtni šajā vietā ir no 1367. gada. Pirmā konstrukcija bija koka un nodega 1442. gadā. Jaunais celtnis tika uzcelts 1442.–1444. gadā, jau izmantojot mūra torņu savienojumu ar koka daļu, kurā atradās pacelšanas iekārtas.
Spēcīgas aizsardzības celtnes uzcelšana izraisīja pretestību no Vācu ordeņa puses, kura pils atradās netālu. Pilsētniekiem ostas iekārta bija nozīmīga ekonomiskā ziņā, bet tās masīvie mūri deva arī iespēju kontrolēt ieeju pilsētā no ūdens puses.

Vārti, kas spēja aizsargāties
Par aizsardzības funkciju liecina sienu biezums un šaujamlūkas. Torņu pirmie stāvi bija īpaši masīvi. Pāreja veda no Šerokās ielas uz krastmalu, tādējādi ēka ietilpa Gdaņskas ūdens vārtu sistēmā.
Tās forma vienlaikus izrietēja no celtņa prasībām. Ierīcei bija jābūt virs ūdens līmeņa, lai trose varētu nolaisties uz kuģi pie krasta. Koka apvalks aizsargāja mehānismu, bet ķieģeļu daļas nodrošināja tam atbalstu. Skatoties no upes puses, šo funkciju sadalījumu var viegli pamanīt.
Kā cilvēki pacēla daudztonnīgas kravas?
Dzinējspēku nodrošināja soļošanas rati. Strādnieki iekāpa to iekšienē un, soļojot, tos iedarbināja. Griešanās tika pārnesta uz vārpstu, uz kuras tika uzvīta virve. Tādējādi tās galā piekārtais smagums pacēlās virs klāja vai piestātnes.
Mehānisms sastāvēja no diviem lielu riteņu pāriem. Saskaņā ar Nacionālā Jūras muzeja aprakstu četru cilvēku spēks bija pietiekams, lai paceltu kravu, kas sasniedza divas tonnas. Tas ir piemērs, kā vienkāršus mehānikas principus varēja pielietot mērogā, kas pielāgots lielas ostas vajadzībām.
Sadarbība bija tikpat svarīga kā spēks. Riteņa kustība, troses vadīšana un kravas novietojums bija jākontrolē. Pilsētas iekārtu uzraudzīja celtņa meistars. Bez cilvēkiem, kas spēja apkalpot mehānismu, pati ēka nespētu pildīt savu galveno funkciju.
Kravas pārkraušana, masti un remontdarbi
Celtnis tika izmantots kravu apstrādei un mastu uzstādīšanai. Tas bija īpaši svarīgs Gdaņskas tirdzniecības uzplaukuma periodā XVI un XVII gadsimtu mijā. Preces pilsētā nonāca pa upēm un jūru, un krastmalām bija nepieciešamas iekārtas, kas atvieglotu to pārvietošanu.
XIX gadsimtā senā celtņa nozīme samazinājās. To joprojām izmantoja darbiem ar upju kuģiem, vēlāk arī kuģu pakaļgalu pacelšanai stūres un propelleru remonta laikā. Torņos parādījās dzīvokļi un darbnīcas. Piemineklis, ko šodien saistām ar muzeju, ilgu laiku bija arī ikdienas dzīves vieta.

Sagraušana un atgriešanās pilsētas panorāmā
1945. gadā Gdaņskas celtņa koka daļa nodega, bet mūra torņi tika nopietni bojāti. Pēc kara tika uzsākta rekonstrukcija. Celtne tika atjaunota, izmantojot senus attēlus un vēsturisko dokumentāciju, lai atgūtu tās raksturīgo siluetu.
Atjaunotais Žuravs 1962. gadā tika nodots Jūras muzejam. Tas saglabāja savu vietu ostas panorāmā, taču ieguva jaunu uzdevumu: iepazīstināt ar kuģniecības un tehnikas vēsturi. Pacēlāja mehānisms ļauj apvienot ārējo skatu ar jautājumu par to, kas patiesībā notika aiz koka apvalka.
Brauciena laikā ir vērts paskatīties uz „Żuraw” kā uz bijušo darba vietu. Krava, trose, rati un cilvēki veidoja vienotu sistēmu. Tikai tad šis pazīstamais Gdaņskas simbols kļūst par kaut ko vairāk nekā tikai raksturīgu siluetu virs Motlavas upes.
