Marijas baziliku var saskatīt no daudzām vietām Gdaņskā, arī no ūdens. Ievērojamais tornis un plašie jumti paceļas virs Galvenās pilsētas ēkām. To apmēri atgādina par kopienas ambīcijām, kas paaudžu paaudzēs cēla un aprīkoja savu svarīgāko baziliku.
Celtniecība, kas ilga ilgāk par cilvēka dzīvi
Pašreizējās baznīcas celtniecība tika uzsākta 1343. gadā. 1502. gadā, pabeidzot darbu pie velvēm, noslēdzās 159 gadu ilgs periods. Tātad tas nebija viens projekts, ko no sākuma līdz galam īstenoja tie paši cilvēki, bet gan uzņēmums, ko attīstīja vairākas paaudzes.
Šajā laikā mainījās arī politiskās attiecības un dzīves apstākļi pilsētā. Baznīca tika celta Gdaņskā Vācu ordeņa valdīšanas laikā, bet tās pabeigšana notika jau periodā, kad pilsēta bija saistīta ar Polijas Karalisti. Kapelu un aprīkojuma dibināšana atspoguļoja vietējo ģimeņu un brālību nozīmi.

Bazilika ar zāles tipa interjeru
Nosaukums „Marijas bazilika” norāda uz šīs baznīcas bazilikas statusu. Tas tomēr nenozīmē, ka tās pašreizējai iekšējai telpai ir bazilikas plānojums arhitektūras izpratnē. Gdaņskas baznīca ir monumentāla gotikas stila zāle: tās navām ir līdzīgs augstums.
Tā ir būtiska atšķirība, kas redzama, ienākot iekšā. Augstie pīlāri un velves veido plašu telpu, kuras lielumu nav iespējams novērtēt, tikai skatoties no torņa. Ķieģeļu celtne ir viens no nozīmīgākajiem pilsētas gotiskās arhitektūras sasniegumiem.
Pulkstenis, kas stāstīja par pasaules kārtību
Viens no vērtīgākajiem interjera pieminekļiem ir astronomiskais pulkstenis, ko 1464.–1470. gadā izgatavoja Hanss Düringers no Toruņas. Tas ir vairāk nekā 14 metrus augsts un sastāv no kalendāra, planetārija un figūru teātra.
Tā uzdevumi sniedzās tālāk par laika rādīšanu. Izvērstie ciparnīki attēloja kalendāro un astronomisko informāciju, bet figūras piešķīra izrādei kustību. Pulkstenis apvienoja amatniecību, aprēķinus un mākslu — jomas, kas pārtikušā pilsētā varēja satikties vienā pasūtījumā.

Konfesionālās pārmaiņas un kara katastrofa
XVI gadsimtā reformācija pakāpeniski mainīja baznīcas dzīvi. Kādu laiku šeit vienlaikus notika gan katoļu, gan protestantu dievkalpojumi, bet vēlāk dievnams kļuva par luterāņu baznīcu. Šis tās vēstures posms ilga līdz Otrā pasaules kara beigām.
1945. gadā ugunsgrēki un konstrukciju bojājumi iznīcināja jumtus un daļu velvju. Daži interjera elementi tika izglābti, pateicoties tam, ka tie iepriekš tika izvesti ārpus pilsētas. Atjaunošanai bija nepieciešami gan būvdarbi, gan daudzus gadus ilga pieminekļu konservācija.

Baznīca tika atkārtoti iesvētīta 1955. gadā. 1965. gadā tai tika piešķirts mazās bazilikas tituls, bet 1987. gadā tā kļuva par konkatedrāli. Tādējādi tās pašreizējais izskats apvieno viduslaiku konstrukciju ar pēckara glābšanas un atjaunošanas rezultātiem.
Ar baznīcu saistās arī vairākas pilsētas leģendas. Vienu no tām — par zēnu un zvaniem, kas izglāba Gdaņsku no mēra — mēs aprakstām atsevišķi rakstā „Marijas baznīcas leģenda”.
