No Motlavas puses Zaļie vārti atgādina pili, kas atrodas tieši pie ūdens. To platā fasāde, logu rindas un dekoratīvie frontoni atšķiras no šaurākajiem gotikas stila vārtiem Długim Pobrzežā. Ēka atrodas vietā, kur Galvenās pilsētas reprezentatīvā zona saskārās ar strādājošo ostu.
No Kogi vārtiem līdz jaunajai pilsētas ainavai
Pašreizējie vārti tika uzcelti 1564.–1568. gadā, aizstājot vecākus Kogas vārtus. Būvniecībā piedalījās meistars Regniers no Amsterdamas un Hanss Kramers. Arhitektūra atsaucas uz Nīderlandes manierismu: smalkie ķieģeļi, akmens apmales un bagātīgi rotāti frontoni veido regulāru, rūpīgi plānotu kompozīciju.
Zaļie vārti noslēdz Długi Targ no austrumiem, Karaliskā ceļa galā. To caurbrauktuves ved uz tiltu un tālāk uz Graudu noliktavu salu. Tādējādi cilvēkiem, kas ieradās no upes puses, tie bija gan ieeja pilsētā, gan tās bagātības demonstrējums.

Kāpēc vārtiem vajadzēja tik lielu zāli?
Ēkai bija jākalpo daudz plašākam mērķim nekā vienkārši kā pāreja pāri pilsētas nocietinājumiem. Tika apsvērta iespēja to izmantot Polijas monarhu uzturēšanās vajadzībām, taču Zaļie vārti nekļuva par regulāri izmantotu karaļa rezidenci. Reprezentatīvā zāle tika izmantota svinībām, mielastiem un izrādēm.
Pirmajā stāvā norisinājās praktiskāka dzīve. Šeit atradās pilsētas svari, kas bija saistīti ar tirdzniecības apkalpošanu. Sākotnēji caur vārtiem veda trīs caurbrauktuves; ceturto izveidoja 1883. gadā. Tādējādi šodienas četru arkāžu izkārtojums ir vēlākas pārveidošanas rezultāts, nevis sākotnējā projekta daļa.
Vārti, kas uz laiku zaudēja frontonus
1831. gadā tika noņemts augstais jumts un dekoratīvie frontoni, tos aizstājot ar zemāku noslēgumu. XIX gadsimta beigās tika mēģināts atjaunot iepriekšējo siluetu. Tāpēc senās ainavas var attēlot to pašu ēku pārsteidzoši dažādās formās.
Mainījās arī iekštelpu funkcijas. Ar Zaļajiem vārtiem bija saistīta Dabas biedrība un dabas muzejs. Vieta, kas kalpoja tirdzniecībai un sabiedriskajām svinībām, kļuva arī par telpu, kur pulcēties un izstādīt kolekcijas.
No drupām līdz izstāžu zālēm

1945. gadā vārti tika nodedzināti un smagi izpostīti. Tie tika atjaunoti 1950.–1953. gadā, atjaunojot augsto jumtu un vēsturiskos frontonus. Vēlāk desmitiem gadu šeit atradās Piemiņas pieminekļu konservācijas darbnīcas. Šodien ēka ir Gdaņskas Nacionālā muzeja filiāle.
Apskatot vārtus no ūdens, ir vērts saskaitīt arkādes un salīdzināt to siluetu ar arhīva ilustrācijām. Paša tilta vēsturi — tā kustīgos laidumus, tramvajus un pārbūves — mēs aprakstām atsevišķi rakstā „Zaļais tilts”.
